Nākamās dienas rītā mēs brokastojām jau pazīstamajā kompānijā. Starp citu, kanādiešu meitene pastāstīja, ka viņa vairākus gadus bijusi trepere, proti, kažokzvēru medniece, nezinu gan, tas bija hobijs vai profesija.
Dana – liels dabas liegums, un pa to ir vairāku dienu trekinga maršruts, kas ved lejup pa aizu. Ja man būtu laiks un veselība, es nedomājot dotos, bet, diemžēl, viss, ko varējām atļauties – nedaudz pastaigāties apkārt. Saimnieks un eiropieši mums paskaidroja, kā uzmest nelielu loku ap ciematu, un mēs devāmies ceļā. Jāsaka, ka šai dienai mums tālredzīgi bija ieplānots ļoti vienkāršs posms ar velosipēdu – vajadzēja tikai noripot lejā uz Šobakas pili. Diemžēl plānā bija iezagusies kļūda, viena no retajām mūsu plānošanā. Lieta tāda, ka piektās dienas maršrutu es biju iezīmējis nevis no viesnīcas, bet burtiski puskilometru uz austrumiem. Kā atceraties, vakar tieši šajā puskilometrā (taisni mērot) mēs nolaidāmies trīssimt metrus zemāk, un šie metri šodien mūs nepacietīgi gaidīja.
Tomēr es skrienu notikumiem pa priekšu – tagad mēs devāmies soļot gar ūdensvadu, bet mūsu mērķis bija avots. Jāsaka, ka pēc vakardienas pārslodzes es jutos diezgan sūdīgi, un ar riebumu iztēlojos, kā braukšu tālāk, bet no dziesmas vārdus ārā neizmetīsi.
Pa ceļam redzējām nedaudz olīvkoku un granātkoku, ēzeli akmens šķūnī, bet beigās — tādu milzīgu aitu ganāmpulku ar ganu un suņiem, kas to vadīja.
Granātāboli, diemžēl, bija jau pārgatavojušies
Forši augi aug tieši uz akmeņiem
Ainavas Danā izrādījās maģiskas un pasakainas, aiza, kas stiepās tālumā, tā vien vilināja
Jordānijas karogs izskatās svinīgi
Aitas izveicīgi lēkā pa akmeņiem, reti kura minstinās pussekundi pirms desantēšanās
Kad atgriezāmies numuriņā, es neizturēju un piecpadsmit minūtes pavārtījos gultā. Dīvainā kārtā, man kļuva ievērojami labāk.
Pirms ceļa iedzērām vēl mazliet tējas, ja jau reiz cienā, norēķinājāmies un atvadījāmies no saimnieka. Es, diemžēl, atkal aizmirsu pierakstīt sastapto cilvēku vārdus, kas būtu padarījis stāstu krāšņāku. Varu tikai aptuveni nosaukt, kā te parasti vīrus sauc: Ali, Ahmeds, Salmans, Suleimans. Pilnībā atbilst stereotipiem!
Starp citu, viesnīcas maksāja ap 25-40 dināriem par nakti (par divvietīgu numuru), turklāt viesnīcas kvalitāte vāji korelēja ar cenu, izņemot tieši to nakti, kas mums bija priekšā šodien.
Tātad, mēs stundu-otru rāpāmies augšup līdz savākšanās punktam, baudot satriecošos skatus uz Danas aizu un vētras spēka vēju. Mums vēlāk pastāstīja, ka tādi vēji te nav retums, strauji uznāk, velkas vairākas dienas, reizēm pat pāris nedēļas, bet tad pēkšņi norimst. Kad es gatavojos ceļojumam un zināju par tādu šķērsli, taču drīzāk gaidīju vējus Nāves jūras krastā, par kalniem bažu bija mazāk. Bet velti – kad vējš sasniedz maksimālo spēku, ir ne tikai auksti, bet arī ļoti grūti iet, īpaši, ja pret kalnu. Braukt tad vispār nav iespējams. To visu mēs jau bijām izgājuši Īslandē ar Andreju, un, šķiet, bija priekšā otrais raunds. Par laimi, šodien mūs gaidīja tikai augstuma nomešana, tāpēc vējam nevajadzētu būt tik milzīgam šķērslim.
Dienas gaismā ciemats izrādījās ne nemaz tik mazs, taču no viesnīcas saimnieka stāstītā izriet, ka daudzas mājas, ja ne visas, ir pamestas
Apkārt dīdījās jātnieks, zīmējoties mūsu priekšā
Kalni pacilā
Ne pārāk ilgi, un bijām augšā. Tālāk ceļš veda tikai uz leju, un mums šķita, ka būs vienkārši un patīkami. Tomēr Jordānijas vējiem bija savs viedoklis – reizēm, lai gan mēs braucām gandrīz pastāvīgi lejup, pedāļus nācās mīt ne pa jokam. Ainavas gan kļuva arvien brīnišķīgākas.
Uzreiz var redzēt, uz kurieni vējš pūš
Diezgan drīz mēs tikām līdz nelielai pilsētiņai netālu no krustnešu Šobakas pils. Nogriezām ceļu uz viesnīcu, un, lai gan nedaudz nācās pamīt pedāļus uz augšu, viesnīca atradās ļoti veiksmīgi, netālu gan no pilsētas, gan no pils. Pēc maršruta šķita, ka viesnīca ir ļoti tuvu pilij, un nāksies vēl uzņemt augstumu, bet patiesībā uz viesnīcu veda brūna norāde, kāda pie mums mēdz būt uz apskates objektiem. Par kādiem nopelniem viesnīcai tāds gods? – mēs prātojām.
Kā izrādījās, viesnīca “Montreal”, proti “Karaliskais kalns” (tā krustneši reizēm dēvēja Šobaku), izrādījās vislepnākā no līdz šim redzētajām: pie ieejas – metāla detektora rāmis, ko, protams, neviens neizmanto, vestibils bagātīgi izrotāts, istabās nav šķību skapju, bet gluži pretēji, ir skats ar balkonu tieši uz Šobakas pili. Viesnīcas ēka glīta, bet personāls angliski tik un tā runā sūdīgi. Stāvvietā neviena paša auto: vesela šika viesnīca mums vieniem pašiem!
No divām lielajām Jordānijas gājēju patvērumu problēmām "Monreāla" tomēr neizvairījās. Lai pieveiktu rozeti, nācās tajā iebāzt plastmasas savilcēju, citādi kontaktdakšu nevarēja iestumt. Un pat tādā milzīgā, skaistā viesnīcā, kur mēs bijām teju vienīgie viesi, un tāpēc es nolēmu pavārtīties ilgāk, kad Saša aizgāja nomazgāties, karstais ūdens pēkšņi apsīka. Es uzskatu, tā viņam ir karma par to, ka viņš slepkavo nevainīgus zvēriņus.
Toties dušas telpā pēc Jordānijas mērauklām atklājās īsts brīnums – duša bija norobežota no poda ar stikla sienu, kaut arī tikai līdz pusei. Parasti vispār nav nekādu aizkaru, un ūdens no simtgadīga smidzinātāja appludina visu apkārt, sienas, grīdu, un kas īpaši pikanti – podu un tualetes papīru, kuru te cenšas piestiprināt tā, lai uz tā trāpītu pēc iespējas vairāk ūdens.
Viesnīcā mēs ieradāmies ap trijiem, un mums bija vēl pāris stundas līdz saulrietam, lai apskatītu pašu pili. Kā jau vienmēr gadās, slinkais ķermenis un prāts nemaz nerāvās pēc vēl divsimt metriem kāpuma, lai arī bez somām, bet mēs nebūtu mēs paši, ja neprastu pārvarēt šādus impulsus. Ribakovs atkal izteica viedokli, ka pils būs garlaicīga, taču šoreiz kaut kā nepārliecinoši, jo šī pils pat no malas izskatījās iespaidīgi. Dīvainā kārtā, foto no ārpuses mēs neuztaisījām.
Paņēmuši līdzi lukturīšus un nedaudz silto drēbju (diena bija jūtami vēsāka par iepriekšējām, un pēc saulrieta mēs gaidījām ledainu vējiņu), mēs devāmies uz blakus esošo kalnu, kur atradās pils, un pēc pusstundas jau bijām klāt. Kā parasti, kad mēs uzbraucām ar ričukiem, mums teju vai aplaudēja: šoreiz tie bija tūristi, kuriem nācās kāpt no autostāvvietas līdz ieejai drupās. Viņiem pat tas bija smags fizisks vingrinājums, spriežot pēc viņu apbrīnas par to, ka mēs vienkārši uzbraucām kalnā ar riteņiem. Bez somām tas pat nav nekāds sasniegums, jo velosipēds ir ne tikai vieglāks, bet arī daudz labāk vadāms, galu galā, tā pakaļu nemētā šurpu turpu no inerces.
Pie ieejas pilī, gluži kā datorspēles lomu spēles tēls, kurš atrodas te pastāvīgi, jebkurā diennakts laikā, ar savu necilo iedzīvi bija iekārtojies suvenīru tirgotājs, kurš laipni piedāvāja mums pieskatīt riteņus, ja reiz tāpat te dirn.
Jau pieraduši, ka šeit tā drīkst, un nekas tev par to nebūs, mēs piekritām un devāmies pētīt varenās drupas.